Mekurss

Merkurss ir Saulei tuvākā un mazākā Saules sistēmas planēta. Merkurs apriņķo Sauli 88 dienās, tā arī ir planēta ar lielāko orbītas ekscentritāti. Merkuram nav pavadoņu. Merkurs ir arī mazāks par Saules sistēmas lielākajiem pavadoņiem - Jupitera pavadoni Ganimēdu un Saturna pavadoniTitānu. Merkurs pie debesīm ir salīdzinoši spožs, taču dēļ mazā attāluma no Saules, to ir grūti novērot Saules spožuma dēļ - vislabāk Merkurs saskatāms agros rītos vai vēlos vakaros - pirms saullēkta vai pēc saulrieta. Salīdzinot ar citām Saules sistēmas planētām par Merkuru ir zināms salīdzinoši maz - to pētījis tikai viens zinātniskais aparāts (otrs pašlaik vēl ir ceļā) un ar teleskopiem no Zemes iespējams novērot tikai apgaismoto Merkura daļu. Merkurs bijis zināms arī senajām kultūrām - agrākās dokumentētas ziņas par Merkura novērojumiem datējas ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.

Neptūns

Neptūns ir viena no Saules sistēmas milzu planētām un astotā planēta no Saules. Neptūns ir nosaukts romiešu jūras dieva Neptūna vārdā. Neptūns tika atklāts 1846. gadā, taču jau iepriekš matemātiķi Urbēns  Leverjē un Džons Adamss bija noteikuši tā orbītu. Lai arī Neptūns izmēra ziņā ir mazāks kā Urāns, Neptūna masa ir lielāka par Urāna masu. Neptūnam ir 14 pavadoņi. Tam ir arī vismaz 3 planetārie gredzeni.

Neptūna ekvatoriālais diametrs ir 49 528 km, tas ir 3,8 reizes lielāks nekā Zemei. Neptūna virsmas vidējā temperatūra ir 53 kelvini (−220 °C). Neptūnam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija. Planētas vidējais attālums no Saules ir 30,1 AU, kas nozīmē, ka Neptūns atrodas teju 30 reizes tālāk no Saules nekā Zeme.^[8]

Neptūna astronomiskais simbols ir , tas attēlo dieva Neptūna trijzari.

Urāns

Urāns, viena no Saules sistēmas milzu planētām, ir septītā planēta no Saules. Tā ir trešā lielākā Saules sistēmas planēta pēc diametra un ceturtā lielākā pēc masas. Urāns ir nosaukts grieķu dieva Urāna vārdā.

Urāna ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 51 118 km, tas ir 4 reizes lielāks nekā Zemei. Urāna virsmas vidējā temperatūra ir 68 kelvini. Urānam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža unhēlija.

Urānam ir divi astronomiskie simboli.  attēlo stilizētu H burtu (par godu Urāna atklājējam Viljamam Heršelam), savukārt  tāpat kā Marsa simbols simbolizē vīrišķo.

Jupiters

Jupiters ir 2,5 reizes masīvāks par visām pārējām Saules sistēmas planētām kopā ņemot, tā masa ir tik liela, ka baricentrs starp Sauli un Jupiteru atrodas virs Saules virsmas (1,068 Saules rādiusi no Saules centra).

Tā masa ir 318 reizes lielāka par Zemes masu, pēc diametra tas ir 11 reizes lielāks un tilpums ir aptuveni 1300 reizes lielāks nekā Zemei, kas to padara par lielāko planētu saules sistēmā. Ja Jupiters būtu vēl aptuveni 10 reizes lielāks, tad dzīļu temperatūra būtu piemērota kodolu sintēzes procesiem. Diezgan dabiski, ka lielā Jupitera gravitācija ir lielā mērā ietekmējusi Saules sistēmas izveides procesus: lielākajai daļai planētu orbītasatrodas tuvāk Jupitera orbitālajai plaknei nekā Saules ekvatoriālajai plaknei (Merkurs ir vienīgā planēta kuras orbitālā nobīde ir tuvāk Saules ekvatoram), lielākā daļa no īsā perioda komētām pieder pie Jupitera grupas (pateicoties gan Jupitera masai gan orbitālajam ātrumam), Kirkvuda sprauga asteroīdu joslā ir radusies pateicoties pamatā Jupiteram, un pat tiek domāts, ka Jupiters ir bijis atbildīgs par agrīno asteroīdu triecieniem iekšējai Saules sitēmai pirms aptuveni 3,8—4 miljardiem gadu. Virsmas temperatūra ir ap −130 °C (140 K). Jupiteram ir spēcīgs magnētiskais lauks. Ārējā gāzveida atmosfēra sastāda 2% no Jupitera rādiusa, satur 77%H un 20% He, pārējais amonjaks un metāns. 

Marss

Dzīvība uz Marsa? Patlaban uz Marsa nav ūdens un dzīvošanai piemērotas atmosfēras. Taču tā nav bijis vienmēr.
Laikā, kad uz Zemes tikko veidojās dzīvība, iespējams, ka uz Marsa jau bija piemērota atmosfēra, tecēja upes un viļņojās okeāni. Tagad par to liecina fotogrāfijās redzamās izžuvušās gultnes. Var tikai minēt, kādas katastrofas rezultātā tas viss ir zudis...
Pastāv hipotēze, ka dzīvība pie mums nokļuvusi no Marsa, tomēr nekādu nopietnu pierādījumu pašlaik tam nav.

Izpētes vēsture. Marss savu nosaukumu ieguvis no romiešu kara dieva Marsa, jo tā sarkanā krāsa asociējās ar asinīm un karu.
Antīkie pētījumi. Kā planētu to pazina un debesīs saskatīja visu seno civilizāciju astronomi un astrologi, jo tā ir saredzama ar neapbruņotu aci.
Viduslaiku pētījumi. 1416.gadā, būdams izcils astronoms, timurīdu ķēniņš Ulugbeks Samarkandā uzcēla observatoriju. Tajā zinātnieki savāca tik daudz ziņu par Marsa un Venēras kustību, kā nekad agrāk.
Vēlajos viduslaikos astronomi uzskatīja Marsu par apdzīvotu, īpaši, kad atklājās, ka uz Marsa mainās nakts un diena līdzīgi kā uz Zemes.